Es vienmēr ar skaudību skatos uz Eiropas balkoniem. Mazi, atvērti, ar omulīgu galdiņu un tasi kafijas saullēktā. Bet tad es atgriežos pie sevis un redzu pavisam ko citu.
Aizstiklots kastes, žāvējamas drēbes, vecs velosipēda ritenis un putekļaina skrūvju burciņa. Kāpēc mums viss ir citādi? Kāpēc pie mums balkons nav atpūtas zona, bet gan “noliktava”? Izrādās, tam ir kultūras, vēsturiskā un pat klimatiskā pamatojuma. Apskatīsimies.
Visu nosaka klimats
Itālijā vai Spānijā balkons ir viesistabas turpinājums. Dzīve notiek gan iekšā, gan laukā. Cilvēki ēd balkonos, lasa, vienkārši skatās uz ielu. Mums ir cita stāsts. Pie mums atvērts balkons ir izmantojams tikai divus trīs mēnešus gadā. Pārējā laikā ir auksti, slapji, netīri vai snieg. Tāpēc loģiski: kāpēc vajag atvērtu terasi, ja tā lielāko daļu gada stāv tukša? Cilvēki sāk stiklot balkonus, siltināt, iekārtot kaut kādu lietderīgu telpu.
Padomju mantojums: balkons kā vismazākā iespēja
Hruščovkas un paneļi tika būvēti ar vienu mērķi — nodrošināt visiem mājokli. Komforts bija vēlākā prioritāte. Balkoni bija šauri, auksti, bez īpašas funkcijas. Atpūsties tur nebija iespējams. Bet kaut ko glabāt — lūdzu. Eiropā mājoklis ir dārgāks, bet pārdomātāks. Tur projektos jau sākumā ņem vērā, ka cilvēkam vajag vietu mantu glabāšanai, atpūtai, personiskai telpai. Mums balkons bieži kļuva par vienīgo vietu, kur varēja ielikt to, “kas šķiet vajadzīgs, bet nav kur to likt”.
Balkons = noliktava
Kam nav “ziemas riepas” uz balkona, tam paveicies. Vēl šeit ir: rotaļlietu kastes, pagājušā gada gurķu burkas, egle maisā, zābaki, sūknis, slēpes, būvmateriāli, krēsls ar nolūzušu kāju — viss nonāk uz balkona. Kāpēc? Viss ir vienkārši: daudzos dzīvokļos parasti nav pagraba, garāžas vai noliktavas. Eiropā tas viss ir paredzēts: pazemes stāvvieta, mājas noliktava, telpa velosipēdu glabāšanai. Mums balkons ir krāmu patvērums, un tas kļuva par normu.
Stiklošana kā atbilde uz izaicinājumu
No 70-tajiem gadiem sākās balkonu stiklošanas modes. Tas samazināja siltuma zudumus, aizsargāja no trokšņa un palielināja lietderīgo platību. Maza virtuve? Izveido “ziemas dārzu” uz balkona. Nav vietas kabinetam? Ieliec tur galdu un krēslu. Tā balkons pilnībā pārstāja būt atvērta telpa. Tas kļuva par dzīvokļa daļu, bet ne atpūtai, bet ikdienas vajadzībām.
Jaunās mājas — jauna kultūra
Interesanti, ka tagad, jaunajos dzīvojamos kompleksos, it īpaši biznesa klases segmentā, balkoni atgriežas pie savām saknēm. Plašas terases, panorāmas skati, dizaina margas. Arhitekti beidzot projektē atsevišķas noliktavas, lai cilvēkiem nebūtu jāaizpilda balkons ar skapjiem un maisiem.
Jaunā paaudze biežāk redz balkonu nevis kā noliktavu, bet kā mini terasi: liek krēslus, pledus, podiņus ar garšaugiem, veido mājīgumu. Tā vēl nav masveida parādība, bet tendence ir vērojama.
Lasi vēl: Vectēvs man parādīja, kā pareizi sālīt foreli: tā sanāk garšīga un fileja cieta
Un ko tagad
Mēs, protams, neesam Barselonā, kur var brokastot balkonos visu gadu. Bet ieradums turēt uz balkona to, ko sen vajadzētu izmest, nav klimats, bet kultūra. Varbūt ir vērts sākt ar mazumiņu? Atbrīvot balkonu. Uzlikt krēslu un galdiņu. Un tad iziet tur ar tasi tējas, pat ja ārā +12 grādi. Protams, ne Eiropa, bet mūsu mājīguma versija.
Kā jūs izmantojat savu balkonu? Rakstiet komentāros — tas ir noliktava, birojs vai atpūtas stūrītis?
